Pelēks vakars nolaidās pār pilsētas ielām, izpludinot ēku kontūras un piepildot gaisu ar mitru vēsumu. Spuldzes iedegās cita pēc citas, metot garas, mirdzošas ēnas uz slapjā asfalta.
Tieši tad, steidzoties mājās noguris, Leons viņu ieraudzīja pirmo reizi. Vīrietis gāja pa īsāko ceļu cauri vecai alejai. Un tur, netālu no tumšās mājas ieejas, blakus atkritumu konteineram, sēdēja suns.
Tā bija maza suņu meitene ar kažoku rudens lapu krāsā. Viņa izturējās mierīgi, vienkārši sēdēja, ausis aizvērtas un skatiens pievērsts tukšumam sev priekšā. Leons viņu tikpat kā nepamanīja. Tomēr kaut kas suņu meitenes pozā bija tāds, kas piesaistīja Leona uzmanību. Viņš apstājās, sajūtot dīvainu interesi, bet tad devās tālāk uz savām mājām.
Mēmais jautājums lietū
Nākamajā dienā, atgriežoties pa to pašu ceļu, viņš atkal pamanīja kucīti. Lietus lija smalks, neatlaidīgs. Un atkal suņu meitene bija savā postenī. Sunenīte bija novājējusi, bet visvairāk vīrieti pārsteidza kaut kas cits. Blakus dzīvniekam gulēja tumšs, lietū izmircis atkritumu maiss.
Leons nezināja, ko domāt. – Ko tu sargā? – viņš nočukstēja pie sevis.
Atbildot suns tikai vēl stiprāk ievilka galvu plecos, bet nenovērsa skatienu. Pēc brīža suns atkāpās mājokļa ieejas ēnā un nozuda.
Leons palika viens alejā. Viņš joprojām neuzdrošinājās tuvoties melnajam maisam. Ja nu tur ir jāpalīdz? Viņš pagriezās un gāja mājup, murminot pie sevis: – Nav mana darīšana. Lai kāds cits parūpējas.
Bet nakts viņam šķita bezgalīga. Vīrietis grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet prātā atkal un atkal uznira bilde – suns, maiss un kluss jautājums acīs. Viņš juta, ka nevar atstāt šo situāciju bez ievērības.
Atklāsme tumsā
Un tad pienāca trešais vakars. Leons vairs nevilcinājās. Izejot no biroja, viņš devās tieši uz aleju. Žaketes kabatā gulēja mazs lukturītis.
Aleja viņu sagaidīja ar klusumu. Viss bija tas pats: konteineri, peļķes un suns. Leons lēnām tuvojās.
– Sveika, meitenīt, – viņš klusi teica aizsmakušā balsī. – Ko tu šeit glabā? Paskatīsimies, labi?
Viņš pavērsa lukturīša staru uz slapjo maisu. Tas bija cieši sasiets. Leona rokas bija nedaudz saspringtas. Viņš redzēja suņa acis, kurās bija tikai neizmērojams nogurums un cerība.
Leons satvēra mezglu. Visbeidzot mezgls padevās.
Un tieši tajā brīdī no maisa dziļumiem atskanēja skaņa. Smalka, vāja, kā jaundzimuša cāļa pīkstēšana. Leons saņēmās, pārplēsa maisu un iespīdināja tajā gaismu.
Tur, slapjā maisa apakšā, saritinājušies mazā, trīcošā kamoliņā, gulēja divi sīki kucēni. Viņi vēl bija akli, bet viņi elpoja! Leons uzmanīgi paņēma abus, cieši apskāva un paslēpa zem jakas, cenšoties sasildīt.
Cerība un Pateicība
Tad aizmugurē atskanēja klusa, apslāpēta skaņa. Drīzāk atvieglojuma nopūta. Leons lēnām paskatījās apkārt. Rudā suņu meitene stāvēja dažus soļus tālāk. Viņas skatienā Leons redzēja milzīgu pateicību un atvieglojumu. Viņa bija sargājusi savus mazuļus, gaidot kādu, kurš palīdzēs.
Tajā brīdī viņš visu saprata: tā bija viņa — māte, kura bija gaidījusi trīs dienas, cerot un ticot, ka atradīsies kāds, kurā atmodīsies cilvēcība.
– Viss ir kārtībā, – Leons klusi teica. – Viss ir beidzies. Nāciet man līdzi.
Vīrietis devās mājup. Kucīte sekoja viņam. Savā mazajā, bet mājīgajā dzīvoklī Leons siltākajā istabā no veciem dvieļiem izveidoja ligzdiņu. Kucēnu mamma apgūlās blakus.
Leons kucēnus nosauca par Dzirksteli un Laimnesi, bet viņu māti – par Cerību. Jo tajā vakarā viņš atrada to pašu cerību, kas mirgo pat pilsētas tumšākajos nostūros, un to dzīvības dzirksti, ko pat auksts lietus nedzēš.
Kopš tā laika viņa māju piepilda nevis vienkārši spalvainie mīluļi, bet arī dzīvā, siltā gaisma, ko tie atnesa sev līdzi.
Dārgie lasītāji, lūdzu, paudiet komentāros savas domas par šo aizkustinošo un sirsnīgo stāstu. Būsim pateicīgi arī, ja atzīmēsiet rakstu ar “patīk” un dalīsieties ar draugiem.
